Nē, un tas nav jādara. Mākoņpakalpojumam parole ir jāglabā un jāizmanto, kad tevis nav klāt; programmatūra tavā datorā var vadīt pārlūku, kurā pieteikšanās jau ir veikta.
Mind My Money ir otrā veida. Tas darbojas tavā datorā, un tam nekad netiek pateikta parole.
Jebkam, kas rāda, kur aiziet tava nauda, ir jāpiekļūst taviem darījumiem, un tie atrodas tavā bankā. Pieteikšanās datu vai pastāvīga bankas savienojuma nodošana ir viens veids, kā to nokārtot, un tā darbojas lielākā daļa naudas lietotņu, jo tās darbojas kāda cita serveros un piekļuvei ir jābūt arī tur.
Lielākā daļa naudas lietotņu darbojas kā tīmekļa pakalpojums. Lai tāds varētu lasīt tavus darījumus, tam vajag pastāvīgu piekļuvi tavai bankai: bankas savienojumu caur agregatoru vai tavus pieteikšanās datus, kas glabājas viņu pusē, lai viņu serveri tos varētu izmantot, kamēr tu guli.
Tā nav kritika par to, kā kāds no tiem ir uzbūvēts, jo to prasa pati uzbūve. Ja darbs notiek viņu datoros, arī piekļuvei ir jābūt viņu datoros. Tas gan nozīmē, ka atbildē uz jautājumu „kas var piekļūt maniem kontiem” ir uzņēmums, tā darbinieki, tā apakšapstrādātāji un viss, kas ar to vēlāk notiks.
Tas darbojas tavā datorā un tur vada īstu pārlūku — savu Chrome logu atsevišķā profilā, kas paredzēts tikai šim nolūkam, nevis tavā ikdienas pārlūkošanā. Tajā logā bankā piesakies tu, un šī sesija paliek tavā datorā. Apņemšanās tādiem vārdiem, kādos tās dotas lapā kā tas darbojas:
Mūsu serverī nav tava konta, kurā kaut kas no tā glabātos, jo servera nav. Tā ir strukturālā daļa: mēs nevarētu nolasīt tavu bankas sesiju, pat ja gribētu, jo tā nekad nepamet datoru, kurā tā izveidota.
Kaut kam ir jāanalizē darījumi, un šis solis tiek nosūtīts modelim. Atkal tiem pašiem vārdiem, kas lapā kā tas darbojas: „Aģenta solis, kas analizē tavus tēriņus, gan tiek nosūtīts modelim. Kuram un saskaņā ar kura līgumu, izvēlies tu.” Šobrīd tas ir tavs abonements, saskaņā ar tavu līgumu ar pakalpojuma sniedzēju, un tāds risinājums tev jau ir, ja tu to izmanto.
Tāpēc „viss paliek tavā datorā” būtu nepareizi teikts, un mēs to nesakām. Tavi darījumi glabājas tavā datorā, un tavi pieteikšanās dati to nekad nepamet; analīzes solis ir tīkla pieprasījums, tāpat kā jebkura cita asistenta lietošana.
To vērts pateikt atklāti, jo nozare tur jau ir bijusi. Xero agrāk pieteicās piegādātāju portālos un lejupielādēja dokumentus savu klientu vārdā, un 2022. gadā to pārtrauca, sakot, ka savienojumi ir novecojuši un tiek „bieži bloķēti no banku un tiešsaistes piegādātāju puses”. Bankas apzināti bloķē automatizāciju, un tās to nepārtrauks.
Īsts pārlūks, kas lasa lapu, nevis skripts, kas gaida noteiktu lapu, ar to tiek galā daudz labāk. Problēma no tā nepazūd. Toties tas neizdodas atklāti: kad pieteikšanās prasa tevi, tas atstāj cilni vaļā un pajautā, nevis klusi ieraksta tukšumu, par ko tu uzzini pēc mēnešiem.
Garāka atbilde uz šo jautājumu, ieskaitot to, kur lēmums tiešām ir tavs, ir lapā kā tas darbojas sadaļā „Vai ir droši laist to pie savas bankas?”.
Darbojas tavā datorā. Maksā, cik izlem, arī neko.